Zebrus ezers
Uz Zebrus ezeru devāmies ar konkrētu mērķi - pavadīt vasaras dienu atpūtā. Pie ezera atrodas Latvijas valsts mežu izveidotā atpūtas vieta ar soliņiem, galdiņiem, ugunskura vietām un putnu vērošanas torni un to mēs izvēlējāmies par piknika vietu. Ezera ūdens virsmas platība ir 412 ha, tā garums – 3,6 km, platums – 1,75 km, maksimālais dziļums – 4,2 m, vidējais dziļums – 2 m. Šajā reizē mēs neizmantojām iespēju nopeldēties, bet redzams, ka vietējie iedzīvotāji šo iespēju nelaiž garām. Starp niedrēm ir iestaigātas taciņas ar mini pludmalēm.
Par senlatvju dzīvi pie Zebrus ezera liecina arheoloģiskie pieminekļi – Ezerlūķu pilskalns, Smiltnieku pilskalns, Elku kalns un Lejascīsku apmetnes vieta.
Par Ezerlūķu pilskalnu ir šāds stāsts. Ezera ziemeļu piekrastē, Ezerlūķu pilskalnā, kurš arī tagad augstu paceļas virs apkārtnes, sensenos laikos esot stāvējusi stalta senlatviešu pils. Otrpus ezeram bijis Zebrenes Elku kalns, kur tajos laikos atradusies senču dievu pielūgšanas un upurēšanas vieta. Uz to no pilskalna ir vedis slepens Dievu jeb Priesteru ceļš – garš, akmeņains sēklis, pa kuru priesteri briesmu brīžos ir steigušies rast patvērumu Ezerlūķu pils nocietinājumos. Mūsdienās šo zemūdens ceļu joprojām izmantojot meža zvēri.
Lai pārbaudītu, vai tiešām Zebrus ezers sevī slēpj akmeņu sēkli, 1999. gadā, kad notika Elku kalna un apkārtnes izpēte, tās laikā veica arī zemūdens apsekošanu. Ūdenslīdēji noskaidroja, ka Zebrus ezera dibenā starp Ezerlūķu pilskalnu un Elku kalnu 0,5 – 2 m dziļumā ir dabiski izveidojusies akmeņu grēda vai sēklis, kas ir 5 – 20 m plats un apmēram 300 – 400 m garš. Pa šādu sēkli lielie meža dzīvnieki, kā tas minēts nostāstos, tiešām varēja pārbrist ezeru. Bet vai priesteri?
