Naisiai
Jautājums kas mūs moka katras brīvdienas 😀: Kur aizbraukt brīvdienās? Diezgan negaidīti izlemju, ka vērts doties uz vietu, kas jau kādu laiku atzīmēta kartē kā “obligāta apmeklējuma vieta pie Šauļiem”, lai arī neko vairāk pa to neesmu redzējis kā tikai redzējis pāris bildes. Un tā ir Naisia, kura, starp citu, 2015. gadā bija ieguvusi Mazās Lietuvas kultūras galvaspilsētas statusu.
Jāsaka, ka šis lēmums nesagādāja vilšanos.
Auto atstājam pie restorāna ciemata centrā, jo iebraucot neredzam norādes uz citām stāvvietām, lai arī staigājot atrodam vēl pāris. Bet es tik un tā ieteiktu auto atstāt pie restorāna un sākt apskati no turienes. Apskatām zaļos zirgus un dodamies uz Saules laukumu. Laukumā izvietotas dažādu dievību koka skulptūras. Interesanti ir arī palasīt informatīvās plāksnītes pie tām. Pakavējamies pie savdabīga saules pulksteņa, kur nav atzīmētas stundas, bet gan dienas daļu nosaukumi.
Turpinām ceļu gar muzeja aizmuguri un joprojām ik pa brīdim sastopam dievību tēlus. Netālu ir izvietots karuselis, mazliet tālāk interesantā formā veidots dīķis "Mēness acs", bet pāri pļavai redzams "kalns". Saprotam, ka pusstundā netiksim cauri un vajadzēs kādu stundu (cik smagi mēs maldījāmies 😂). Dodamies kalna virzienā cauri bērnu laukumam, kur sastopam vēl pāris zaļos dzīvniekus.
Pakāpjoties pie lauvas, kas stāv uzkalniņā, pēkšņi saprotam, ka kalns nebūt nav tas pēdējais objekts. Pa labi no mums plešas ezers, aiz kura redzam vēl pāris pieturpunktus. Dodamies apkārt ezeram, turpinot iepazīties ar Baltu dievībām. Noejam gar Uguns laukumu un kāpjam augšā Elkas kalnā, kur aplī izvietoti stabi ar rūnām to galos, viens otram pretī stāv Velns un Pērkons mūžīgā cīņā. No kalna paveras nākamais pārsteigums (kā tad, viena stunda 😁). Mazliet tālāk redzam vēl vienu ezeru ar saliņu vidū.
Lēnām dodamies tās virzienā. Laimes ezera krastā izveidota pludmale, no kuras tiltiņš ved uz trušu un eņģeļu salu. Jāsaka, ka tur ir izveidots interesants risinājums apskatei. Burtiski sala salas vidū. Apkārt iet dēļu laipa, kur gar malām aug dažādas ūdensrozes (Ūdensrožu muzejs). Salas vidū laiski saulītē sildās truši. Ezera krastā redzam izvietotas zivju figūriņas un šūpoles. Apskatījuši salu, dodamies apkārt ezeram.
Zivju figūras ir, bet kādas! Katra figūra kā mākslas darbs, katra ar savu unikālu gleznojumu. Un šūpoles! Tik dažādu konfigurāciju šūpoles es nebiju vēl redzējis. Var šūpoties blakus, pa vienam, vai varbūt ir vēlme visiem vienā aplī vai trijstūrī, bet varbūt ar mazu bērnu vienās šūpolēs vai, nē, labāk uz krēsliem, vai arī... Vienu vārdu sakot, Šūpoļu parkā ir daudz dažādas šūpoles visām gaumēm. Pēc ezera apskates beidzot dodamies kalna virzienā.
Izrādās ka kalns ir Baltu arēna ar lielu laukumu tā vidū . Augstums ap 16 metriem. Lai uzbūvētu arēnu ir izmantoti 125 000 kubikmetru zemes. Šeit notiek gan mūzikas koncerti, gan citi kultūras pasākumi, un ziemā iespēja laist ar ragaviņām no kalna. Stāvot kalna virsotnē, apjaušam milzīgo teritoriju, ko aizņem visi šie objekti. Ir pagājušas 2.5 stundas (bet varbūt stundiņa 😃).
Saprotam, ka vasarā šeit būs obligāti jāatgriežas, jo šī ir tiešām unikāla vieta ne tikai Lietuvas apmēros, bet droši varu teikt - visas Baltijas mērogā! Vismaz Latvijā nekas tamlīdzīgs nav izveidots (nav ne tuvu tam). Igaunijā arī nekas līdzīgs nav manīts. Tāpēc es viennozīmīgi iesaku nepažēlot 1.5h ceļam no Rīgas un obligāti aizbraukt un izbaudīt unikālo vietu.
