Svētā Meinarda sala
Šogad atkal pavisam nejauši aizbraucām līdz Ikšķilei un atklājām, ka ir pieejama Svētā Meinarda sala. Vasaras mēnešos, kad Rīgas hidroelektrostacija ūdenskrātuvē ūdens līmeni pazemina, uz salu iespējams nokļūt sausām kājām pa ceļu, kura malās saglabājušies bijušās koku alejas celmi. Pa labi no salas, parasti laikā kad uz salas var nonākt ar kājām, cilvēki no akmeņiem saceļ savus altārus. Katram kaut reizi vajadzētu apciemot šo vietu, jo ir savs vilinājums paviesoties uz salas, pārejot Daugavu.
Ik gadu Svētā Meinarda salā, pirmajā svētdienā pēc 15. augusta, svin Dievmātes debesīs uzņemšanas svētkus. Tad salā notiek dievkalpojumi, kā arī kristību un laulību ceremonijas. Uz salas atrodas akmens altāris un 10 metrus augsts metāla krusts.
Rakstītos vēstures avotos Ikšķiles vārds parādās saistībā ar Holšteinas pilsētas Zēgebergas augustīniešu klostera garīdznieka Meinarda (ap 1125–1196) uzsākto kristīgās misijas darbu Daugavas lībiešu vidū. Ir norādījumi, ka misionārs ieradies Daugavgrīvā no Lībekas pēc 1163. gada un, saņēmis atļauju no Polockas kņaza, uzsācis savu darbību lībiešu ciemā Ikšķilē dažus gadus pirms 1184. gada. Indriķa hronika šajā sakarā vēsta par pirmo mūra celtņu būvi mūsu zemē, un tā ir Ikšķiles baznīca un pils.
Ir iespējams, ka pirms hronikā minētās pils būvniecības fakta Zēgebergas kanoniķis Meinards jau vairākus gadus kā jūrasbraucēju – tirgoņu kapelāns periodiski bija uzturējies Līvzemē. Tā, domājams, viņš ir iemācījies līvu valodu un iepazinies ar tautas dzīves apstākļiem, kas nākamajam misijas darbam bija absolūti nepieciešams. Vācijas zemju sakari ar Gotlandi ir zināmi vismaz no 1160. gada, kad šajā salā ierīkoja vācu tirgoņu apmetni, un tas ļāva misionāram vēl pirms 1184. gadā oficiāli no Polockas kņaza iegūtās atļaujas kristīgās misijas darbam atvest no Gotlandes celtniecības speciālistus, kuri Ikšķiles ciemā varēja nolūkot baznīcas celšanai piemērotu vietu un iepazīties ar būvmateriālu – akmeņu un kaļķu – sagatavošanas iespējām. Tā dievnamu varbūt bijis iespējams celt tūdaļ pēc kristianizācijas atļaujas iegūšanas. Turklāt tādā gadījumā tā varēja nebūt pagaidu koka būve, par kādu to nereti uzskata.
Pirmā kristietības svētvieta Latvijā
Pirms vairāk nekā 800 gadiem līdz ar Svētā Meinarda baznīcas uzcelšanu sākas kristietības izplatīšanās Latvijā. To cēla pirmais baltu cilšu katoļu misionārs, kā arī pirmais Baznīcas organizācijas veidotājs Baltijas reģionā bīskaps Meinards.
Tolaik Baltijā nepazina akmens celtniecību, tādēļ Meinards uzaicināja meistarus no Gotlandes, un tapa pirmā mūra celtne Baltijā – ar lielu nocietinājumu apjozta baznīca.
Baznīcas smagais liktenis
Baznīcu nopostīja 17. gadsimtā krievu-zviedru karā, pēc tam tika veikta atjaunošana un daļēja pārbūve, kā arī plašs remonts. Baznīcu atkārtoti izpostīja Lielajā Ziemeļu karā 18. gadsimta sākumā, pēc tam atjaunoja un veica lielu pārbūvi Johana Daniela Flesko vadībā. Baznīca trešo reizi tika nopostīta Pirmā pasaules kara laikā.
Svētvieta mūsdienās
Līdz mūsdienām ir saglabājušās baznīcas drupas. Pirms Rīgas hidroelektrostacijas ūdenskrātuves uzplūdināšanas 20. gadsimta 60. gadu sākumā tika veikta uzmērīšana, arheoloģiskie izrakumi, mūru nostiprināšana un konservācija. Pēc Daugavas ūdenslīmeņa paaugstināšanas drupas atrodas uz salas.
Vasaras mēnešos, kad Rīgas hidroelektrostacija ūdenskrātuvē ūdens līmeni pazemina, uz salu iespējams nokļūt sausām kājām pa ceļu, kura malās saglabājušies bijušās koku alejas celmi.
Mūsdienās salā ir uzstādīts 10 m augsts metāla krusts (mākslinieks E. Samovičs) un akmens altāris (tēlnieks J. Karlovs). Konservācijas nolūkos 2002. gadā drupām uzlikts metāla jumts.
Svētā Meinarda salā ir iespējams organizēt laulību un kristību ceremonijas.
https://www.latvia.travel/lv/apskates-vieta/ikskiles-baznicas-drupas-uz-sveta-meinarda-salas
