Lustes muižas pils
Kādreiz varens un dižs, tagad laika pirksta skarts un nedaudz piemirsts – tāds ir diemžēl daudzu tūrisma objektu liktenis Latvijā. Šoreiz ceļš mūs aizved uz Lustes muižas pili. Lustes pilsdrupas atrodas Dobeles novada Jaunbērzes pagastā. Stāsta ka 1770. gadā celtā pils bija viens no greznākajiem Kurzemes un Zemgales hercoga namiem ar franču dārzu un plašu medību parku. Par to liecina varenie mūri, kas spītīgi pretojas laikam.
Pienavas upītes krastos, kur tika celta pils, atradies dziedniecības un veselības avots, kurā tecējis kristālskaidrs ūdens. Johans Rīvijs 1550. gadā atstāja Rīgu un uzsāka darbu kā Dobeles luterāņu mācītājs. Ap 1570. gadu hercogs Gothards Rīvijam piešķīra dzimtīpašumā Vecpienavas muižu, kas ietvēra arī seno kulta vietu pie veselības avota, kur mācītājs apmetās uz dzīvi un uzsāka darbu; tajā bija divas zemnieku saimes: Tīkliņi un Aņģi. Vecpienavā tapusi pirmā zināmā grāmata latviešu valodā.
Pēc Johana Rīvija nāves Vecpienava palika dzimtas īpašumā līdz pat 17. gadsimtam, kad Frīdrihs Rīvijs atdeva muižiņu savam svainim K. Bīronam un tā kļuva par Bīronu dzimtmuižu. Kurzemes pēdējais hercogs Pēteris Bīrons sāka celt pēdējo grezno hercogistes pili, kuras projekta autors bija dāņu izcelsmes galma arhitekts Severīns Jensens.
Medību pils būvēta baroka stilā ar klasicisma ietekmi, ar tornīšiem stūros, katra no četrām fasādēm bija citādāka. Pils lielā zāle bija greznota ar Venēcijas spoguļiem un dārgām gleznām, bet mazākā hercogienes zāle bija oderēta ar zīdu un samtu. Tās teritorijā bijuši ēnaini laukumi, ozolu parks, tempļi, tiltiņi, ķīniešu māja, angļu kabineti, kā arī dažādas citas atpūtas vietas. Ap pili bija arī siltumnīcas un plaši iežogojumi zvēriem.
1780. gadā Vecpienavu par godu Prūsijas kroņprinča Frīdriha Vilhelma apciemojuma pārdēvēja par Fridrihlusti. Tautā pils vēlāk iesaukta par Lusti. 1795. gadā Lustes muižu izrentē Derperam un šajā laikā pazūd Lustes lepnais parks, kuru nocērt un tā vietā ierīko muižas laukus; Luste pārvēršas par parastu rentes muižu, un tikai vēl muižas lepnā pils atgādina reiz valījušos lepnos Bīronu laikus.
20. gadsimta sākumā pils apkārtne bijusi stipri nolaista. 1910. līdz 1912. gadā to sakopa profesors Paulis Lejiņš, vadot šeit Jelgavas zemkopības skolas audzēkņu praksi. Posmā starp abiem pasaules kariem pils piederēja Džūkstes-Sīpeles piensaimnieku biedrībai, te tika iekārtota pienotavu. 1936. gadā pie pils piestiprināta goda plāksne J. Rīvijam, atzīmējot viņa darba izdošanas 350 gadus.
1950. gados pils kamīnus, kāpnes, iekšējo apdari un visu vērtīgo augsto partijas funkcionāru vadībā izlaupīja, pametot pili. Ēkai tika nojaukts jumts un izzāģēti koka pārsegumi, ko izmantoja kā kurināmo materiālu, kā rezultātā līdz šodienai pils ēkai saglabājušās ārsienas, daļa iekšsienu un velvēts pagrabs.
https://bauska.pilseta24.lv/zina?slug=kurzemes-zemgales-hercogistes
