Jurakalna ģeoloģiskās izglītības taka (Jurakalnio geologinis pažintinis takas)
Kādā ne pārāk vēsā ziemas dienā dodamies uz Ventas reģionālo parku. Un lai arī pēc nosaukuma varētu domāt, ka dodamies kaut kur Kurzemes virzienā, tad īstenībā mēs dodamies uz Lietuvas pilsētiņu Papile. Necilā Lietuvas pilsētiņa ir slavena ģeologu vidū, jo tieši šeit dzīvojuši aizvēsturiski dzīvnieki, kuru pēdas nav atrodamas nekur citur kā Papilē. Vietā, kur atrodas skatu tornis uz Jurakalna atseguma, sākas Jurakalna ģeoloģiskā mācību taka, kas palīdz ne tikai ielūkoties dinozauru laikmetā, bet arī tai pieskarties. Pieskāriens vārda patiesajā nozīmē.
Pēc Papiliešu teiktā, Jurakalna ģeoloģiskās izglītības taka sākas Papilē, kur pie baznīcas atrodas S. Daukanta muzejs. Taču takas sākuma atrašana var sagādāt grūtības, tāpēc nekļūdīsīties, izvēloties mācību takas otru galu, kā to darījām mēs. Tur ir plaša autostāvvieta, ir stends ar taku shēmu, un skatu tornis, kas atalgos ar skaistu Ventas upes ielejas panorāmu.
Baubļu muzeja dibinātājs Dionizas Poška tālajā 1811. gadā Ventas ielejā un atsegumā atrada pārakmeņojušos dzīvniekus. Kā vēlāk izrādījās, šeit ir paslēpts vesels Juras perioda apbedījums, tāpēc uz Papili plūda ģeologi un paleontologi no Krievijas un visas Eiropas. Kā nekur citur, Juras perioda slānis, kas paceļas augstu virs zemes virsmas, padarījis Papilu slavenu ģeologu vidū visā pasaulē. Atrastās jaunās sugas ir nosauktas Lietuvas ģeologu vārdā, un viens no nosaukumiem Indosphinctes (Elatmites) papilensis ir neviens cits kā Papiles nosaukums.
Aiz skatu torņa koka pakāpieni ved uz Ventas upes ieleju. Tur esošā noteka nepārtraukti erodējas, atklājot vecos zemes slāņus kopā ar tajos pārakmeņojušos dzīvību. Spirālveida fosilijas atrodamas ne vienam vien Papilas iedzīvotājam, ko var meklēt ikviens, ejot pa taku. Šeit jāatgriežas vasarā, kad ir lielāka iespēja atrast kādu fosiliju nekā sēni mežā. Lai nenāktos vilties, Ventas reģionālais parks lūdz pirms tam apmeklēt apmeklētāju centru un vismaz iepazīt fosilijas un to meklēšanas īpatnības.
Otrpus gravai, uzkāpjot pa kāpnēm, secinām ka beidzas takas ģeoloģiskā tēma. Un tālāk jau turpina taku vēsturiskā tēma. Tā ved pa nogāzi uz pilskalna pusi. Papile ir viena no vecākajām Žemaitijas pilsētām un ir minēta kopš 1339. gada, kad šeit stāvošajai pilij uzbruka krustneši. Tagad Ventas kreisajā krastā stāvošais pilskalns ir kļuvis par atdusas vietu daudziem aizgājušajiem, jo 19. gadsimtā pilskalnā sākās apbedījumi. Šeit apglabāti ne tikai parastie cilvēki, jo, uzkāpjot pilskalnā, var redzēt arī S. Daukantu kapu. Pie tā mēs gan neuzkāpām. Kā liecina informācijas plāksne, viņš bijis šī novada ievērojamākais cilvēks, pēdējos dzīves gadus pavadījis Papilē.
Pārejot pāri tiltam uz otru Ventas krastu, pa koka upes krasta promenādi nonākam pie baznīcas. Šeit, Ventas ielejas nogāzē, atrodas Lakštingalu ieleja, bet otrpus žogam slejas skaisti sakārtota koka ēka. Tajā atrodas muzejs, kurā glabājas slavenā rakstnieka un vēsturnieka darbi. Uzkāpuši pa kāpnēm un aplūkojuši baznīcu, dodamies tālāk apskatīt 2. Papiles pilskalnu. Mazliet esam pamainījuši maršrutu, bet tas nepasliktina pastaigu. Pēc pilskalna paejam garām gājēju tiltiņam pār Ventu. Tur vēl atgriezīsimies. Turpinām ceļu, lai apskatītu 15 žuburu liepu. Jāsaka, ka diezgan iespaidīgs skats. Diez kā tā izskatās vasarā, kad ir sazaļojusi? Atgriezāmies atpakaļ pie tiltiņa un pa ceļu dodamies atpakaļ uz starta punktu.
Kopumā jauka pastaiga un ir vērts atgriezties vasarā, lai mēģinātu atrast kādu Juras laikmeta fosiliju.
